Lūk, kas notiks, ja eiro neizdosies

2015. gadā Eiropas Savienība (ES) bija mainīgā stāvoklī. Lielas banku problēmas sagādāja Deutsche Bank AG (NYSE: DB), Credit Suisse Group AG (NYSE: CS) un praktiski ikviena Itālijas finanšu iestāde. Grieķija cieta ekonomiski, un vairākām citām valstīm šķita, ka tām ir lemts tas pats. Apvienotā Karaliste 2016. gadā nobalsoja par izstāšanos no ES ar Brexit balsojumu, un Eiropas Centrālā banka (ECB), izmisīgi mēģinot stimulēt izaugsmi, ieviesa negatīvas procentu likmes. Bet 2017. gadā plūdmaiņas pagriezās.

Eiro pašreizējais stāvoklis

Eirozona izbaudīja savu labāko 2017. gadu desmit gadu laikā, parādot, ka tā beidzot ir izkļuvusi no parādu krīzes, kas draudēja eiro. Saskaņā ar Eiropas Savienības statistikas aģentūras Eurostat datiem eirozona 2017. gadā paplašinājās par 2, 5%, kas pārspēja Savienoto Valstu izaugsmi 2, 3% līmenī. Grieķija izjutīs savu glābšanas statusu līdz 2018. gada vidum, un citas valstis, kuras cieta pēc lielās 2008. gada lejupslīdes, bija stiprākas un redzēja mazāku bezdarbu. Eiro kurss attiecībā pret dolāru pieauga, lai gan tas padara eksportu no zonas mazāk konkurētspējīgu visā pasaulē [1]. Kamēr eirozona beidzot bija uzplaukusi, kas notiks, ja iestātos kārtējā lejupslīde un sabruktu eiro?

Šengenas zonas beigas

Euro sabrukums, iespējams, apdraudēs tā dēvēto “Šengenas zonu”, kas nosaukta pēc 1995. gada Šengenas līguma. Saskaņā ar šo līgumu 26 atsevišķas Eiropas valstis vienojās par brīvu cilvēku, preču, pakalpojumu un kapitāla pārvietošanos eirozonas robežās. Ne katrs ES loceklis ir arī Šengenas dalībnieks, un ne katrs Šengenas dalībnieks ir ES sastāvdaļa, bet eiro sabrukums tomēr skartu valstis reģionā un ārpus tā.

Ekonomiski ir iespējams, ka tajā pašā ekonomiskajā zonā ir konkurējošas valūtas. Nekas neliedz vāciešiem vai itāliešiem tirgot, piemēram, gan Vācijas Deutsche markas, gan Itālijas liras. Šis scenārijs šķiet maz ticams, jo eiro izbeigšana palielinātu spiedienu pārtraukt visu ES eksperimentu.

Ja Šengena kritīs, eirozonas valstīm būs jāievieš robežkontrole, kontrolpunkti un citi iekšējie noteikumi, kas iepriekš tika atcelti Šengenas līgumā. Šīs izmaksas radīsies privātajiem uzņēmumiem, jo ​​īpaši tiem, kas paļaujas uz kontinentālo transportu vai tūrismu.

Ciktāl importa kvotas vai tarifus īsteno dažādas dalībvalstis, un tiktāl, ciktāl šie pasākumi tiek piemēroti citur, būtu vērojams atbilstošs starptautiskās tirdzniecības un ekonomiskās izaugsmes kritums. Euro sabrukums skars vairāk valstu nekā Eiropā, kaut arī neskaidrā veidā. Citiem reģioniem, īpaši lielākajiem tirdzniecības partneriem Ziemeļamerikā un Āzijā, būtu jāsaskaras ar finansiālām un, iespējams, politiskām sekām.

Ietekme ārpus ES

Daudzi domājamie ekonomiskie ieguvumi ES iekšienē netiek nodoti ārējiem tirdzniecības partneriem. Darba un kapitāla brīvības, piemēram, neattiecas uz Amerikas Savienotajām Valstīm vai Ķīnu, ja vien ārvalstu patērētāji un ražotāji neiekļūst kādā dalībvalstī. Tas apgrūtina iespējamās nokrišņu prognozēšanu, jo ir iespējams, ka vēl stingrāka izaugsmes veicināšanas politika varētu aizstāt Briselē esošo birokrātisko supervalsti. No otras puses, pieaugošā ekonomiskā izolācija no nacionālistu kustībām apdraud starptautiskos uzņēmumus un finanšu tirgus.

Īstermiņā tirgi, iespējams, negatīvi reaģēs uz pievienoto nenoteiktību. ES ir zināma prece, pat ja nepilnīga, un tirgi, piemēram, paredzamība. Tomēr ilgtermiņā tirgi varētu gūt labumu no atkal augošās Eiropas. No 2010. līdz 2015. gadam Eiropa ievērojami atpalika no Amerikas, Āfrikas, Āzijas un Klusā okeāna reģioniem reālā iekšzemes kopprodukta (IKP) pieaugumā. Ja pasaule pēc eiro ieviešanas kontinentālajā Eiropā atgriežas pie konkurētspējīgas ekonomikas izaugsmes, ļoti iespējams, ka ieguvums būs pasaules ekonomika.

Pāreja uz nacionālajām valūtām

Oficiālais eiro aiziešanas un vecās valūtas uzstādīšanas termiņš tiek saukts par “redenomināciju”. Šāda konvertēšana gandrīz noteikti būtu mazāk sarežģīta nekā eiro ieviešanas koordinēšana 2002. gadā, taču ieguldītājiem tomēr vajadzētu uztraukties par nenoteiktību.

Pārdēvēšana nozīmētu divas plašas izmaiņas. Pirmais ir oficiāla jaunas valūtas pieņemšana vienas nācijas robežās. Tas nozīmē pašreizējās algas, cenu un citu vērtību pielāgošanu jaunajai naudai aptuveni proporcionāli. Otrkārt, valūtas starptautiskajai vērtībai vajadzētu būt noteiktai ārvalstu valūtas (forex) tirgos. Tas ir pamatots ar daudziem faktoriem, ieskaitot katras valsts valdības produktivitāti un devalvētās valūtas relatīvo risku.

Iespējams, ka daudzas parādsaistības esošās valstis, kurās ir daudz ārvalstu kreditoru, piemēram, Grieķija, mēģinātu veikt pārdēvēšanu, lai samazinātu savu reālo atmaksas slogu. Viens veids, kā to paveikt, ir atkārtoti nominēt un nekavējoties sākt spēcīgu inflāciju, lai samazinātu atmaksātā parāda pirktspēju. Ekonomisti to dažreiz dēvē par “tūlītēju iekšēju devalvāciju”. Šādas politikas mīnuss ir tas, ka tā rada postošu stāvokli devalvētajā valsts ekonomikā, jo cieš banku konti, pensijas, algas un aktīvu vērtības.

Ciešas vēsturiskas paralēles ir atrodamas pēc Austroungārijas impērijas sabrukuma, kas atradās laikā no 1867. līdz 1918.gadam. Pēc impērijas sabrukuma daudzas dalībvalstis cerēja saglabāt Austroungārijas kronu kā valūtu. Diemžēl vairākas bezatbildīgas valdības izmantoja ļoti ekspansīvu monetāro politiku, lai samaksātu lielos parādus no Otrā pasaules kara, izraisot hiperinflāciju Austrijā līdz 1920. gadu sākumam. Slovēnija, Ungārija un citas ir pieredzējušas to pašu. Līdz 1930. gadam katrai bijušajai dalībvalstij bija jāizmanto jauna valūta, ko bieži papildina zelts vai sudrabs.

Ietekme uz banku, Forex un starptautisko tirdzniecību

Ja vienīgās izmaiņas būtu eiro aizstāšana ar konkurējošām nacionālajām valūtām, tad eiro atcelšana radītu tikai reālas ilgtermiņa izmaiņas monetārajā politikā. Sākotnēji eirozona daļēji tika pārdota, izveidojot ideju par Eiropas līdzinieka izveidi ASV Federālajām rezervēm. Eiro atcelšana monetāro pārvaldi decentralizētu atpakaļ dalībvalstīm. piemēram, Vācijas centrālā banka kontrolētu procentu likmes un naudas piegādi Vācijā, bet Portugāles centrālā banka kontrolētu tās Portugālē.

Bankas varēja veikt rekapitalizāciju savās nacionālajās valūtās, lai gan tām, visticamāk, būtu jāuztur aktīvāki ārvalstu valūtas bilances reģionālā tirdzniecība un izlīgums. Dažādie valūtas maiņas kursi mainītu dažu starptautiski turētu aktīvu relatīvās vērtības, un darba ņēmēji mazāk inflācijas līmeņa Eiropas darba tirgos redzētu relatīvu ienākumu pieaugumu salīdzinājumā ar Eiropas valdībām, kurām ir brīva monetārā politika. Piemēram, iespējams, ka darbiniekiem, kas strādā ļoti produktīvā Vācijā, būtu vieglāk piedāvāt preces un pakalpojumus, kas ražoti mazāk produktīvā Slovēnijā.

Tomēr maz ticams, ka cita ekonomikas politika nemainītos, ja eiro neizdotos. Pat ja ES tehniski izdzīvotu, imigrācijai vai tirdzniecībai varētu tikt ieviesti citi ierobežojumi. Pro-euro partijas, iespējams, cietīs politiskas sekas, ļaujot nacionālistu partijām iegūt ietekmi un īstenot jaunu fiskālo politiku. Ja arī Šengena neizdosies, ekonomiskās sekas var būt ārkārtīgi graujošas, pat ja tikai īstermiņā.